Šūnakt pa ilguokim laikim redzieju murgu, taidu klasisku deļ manis.
Pi Modūnis posta kolnā aizīt īleņa, nav jau cīši stuova, bet sapnī ruodējēs stuovuoka. Nazkaidi man napazeistami jaunīši a to i bārni spēlējēs ar zārkim - laide tūs nu kolna. Beja jau vosora, voi vāls pavasars. Zārki sleidēje nu pakalneņa i beiguos apsaguoze, i nu jim vēlēs uorā nabašnīki - pavacuoki veirīši uzvalkūs, vīnam daže golva beja atdaleita nu ķermeņa i tei aizripuoja prūm. Pavysom beja kaidi treis zārki. Itys nūtykums manī izraisēje lelu sašutumu i naizpartni par tū, kai tai var reikuotīs i voi nikuo svāta vairs nav itymā pasaulē, ka jauni cylvāki aiz gara laika nūzūg zārkus i izaklaidejās caur nacīnis izruodeišonu i ņirguošonūs par aizguojiejim.
Tai vot. A pasamūdūs, i īkšuos nalels drebuļs. Nazynu, kas organismam voi pruotam nabeja patics, ka jis man iteidu sapni atsyutēje.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru